Pasaulē jau sen ir zināms tāds jēdziens kā "food porno". Jā, tas ir tieši tas, par ko jūs domājat! Ja pareizāk izteikties, tad tā ir sliktā gaume. Pornogrāfija ēdienos var būt dažados virzienos - gan ēdiena izvēlē, gan fotogrāfijas ziņā.
Tagad, kad mēs esam ieviesuši "blogeru cetrutdienu" , es aizvien vairāk sastopos ar grūtībām izvēlē. Man ir grūti gan izvēlēties blogu, gan izvēlēties interesantu ēdienu. Tad, kad manas acis jau 10 blogā pēc kārtas atduras pret kārtējo čīzkeiku vai biezpiena kūku ar Selgas cepumiem, man paliek bēdīgi. Un nav jau svarīgi, vai tas čīzkeiks ir ar zemenēm vai citroniem, vai biezpiena kūka ir kantaina vai mājiņu fromā - svarīgi ir tā vienveidība. Es ļoti cerēju, ka papētot blogus es atradīšu kaut-ko unikālu, kaut-ko, ko gatavo kādā konkrētā ģimenē jau gadiem vai atkal ir kāds jaunatklājums, bet tā nenotiek. Vel bēdīgāk man paliek, kad redzu bildes. Es atvainojos, bet tā cūcība šķīvī, kad viss bagātīgi pārliets ar majonēzi vai kečupu un tu vairs nesaproti kāds ēdiens ir gatavots, tas ir pārāk. Kāda starpība, vai zem siera-majonēzes slāņa ir gaļa vai rīsi - jūs tāpat to neredzat! Un obligāti zem bildes vajag uzrakstīt kā ēdiens saucās. Prētējā gadījumā, es nekad nemūžam neuzminēšu ko tad bloga autors ir gatavojis.
Arī bilžu kvalitāte ir zem katras kritikas. Nu, draugi mīļie, tikai tāpēc, kad es protu salāpīt zeķi vai piešūt notrūkušo pogu, es neesmu šuvēja un nepiedāvāju savus pakalpojumus. Es protu saķemmēt matus un sapīt meitai bizes, bet tāpēc es nedēvēju sevi par frizieri! Kāpēc tad visi, kas paņem rokās fotoaparātu, uzskata sevi par fotogrāfiem? Daudzi teiks, ka nu tas blogs ir man pašam. es to rakstu priekš sevis un tā ir tāda virtuāla recepšu grāmata personīgai lietošanai. Nu tad varbūt vajadzētu to arī rakstīt priekš sevis, liedzot publisku pieeju un nelikt domu biedru grupās bildes? Kapēc lielo dibenu vai līkas kājas mēs cenšamies nomaskēt ar drēbēm, bet drausmīgas bildes izliekam kopējai apskatei?
Es speciāli, lai nevienu neaizvainotu, piemeklēju bildes tā, lai paraugos šausmīgi skaistās bildes nebūtu no Latvijas vietnēm. Bet ticiet man, Latvijas interneta vietnēs ir tik pat daudz šausmu! Pilni draugu albumiņi ir ar tādiem meistardarbiem šķīvī. Un visvairāk mani pārsteidz, ka zem tām ir pilns ar komentāriem "Ai, cik skaisti!" un "Ai, cik garšīgi!". Nu kā šitādas šausmas var nosaukt par skaistumu? Ja man kaut-ko šādu pasniegtu atnākot ciemos, es aizmuktu no tām viesībām un diez vai vēl kādreiz tur nāktu! Un visdarausmīgākie man škiet komentāri par siekalošanos pie datora! Man nu jau gadu kā vairs nav dzīvs mans mastifs. Viņa bīstamākais ierocis bija tieši slienas - tās tecēja, kad viņš redzēja ēdienu. Un kad paēda, tad purinājās tā, ka viss riņķī apkārt bija ar viņa slienām. Un tagad es to pašu bildi iedomājos - tajā ekrāna pusē sēž dāmīte ar lielām izbadējušām acīm skatās ekrānā, no mutes viņai tek, viss dators ir noslienāts un viņa raksta komēntārus spaidot nosiekalotās klaviatūras pogas! Nu drausmīgi taču, vai ne?
Vēlreiz gribu pieteikt, ka šo rakstu nevis lai aizvainotu kādu, noniecinātu vai pateiktu ko riebīgu, bet pievērstu uzmanību un, iespējams (naivi ceru), ka vismaz kādam tas liks pārvērtēt un piestrādāt pie saviem darbiem pirms tos publicēt. Mēs taču nepasniedzam viesiem ēdienu no netīriem šķīvjiem?! Un varu saderēt, ka pirms atnāk viesi katrs vismaz izslauka grīdas un piekopj māju! Tad kāpēc saviem bloga viesiem (blogs ir jūsu virtuāla mītne) daži piedāvā šīs šausmas!
Un tagad laipni lūgti uz mielastu! )))
Tagad, kad mēs esam ieviesuši "blogeru cetrutdienu" , es aizvien vairāk sastopos ar grūtībām izvēlē. Man ir grūti gan izvēlēties blogu, gan izvēlēties interesantu ēdienu. Tad, kad manas acis jau 10 blogā pēc kārtas atduras pret kārtējo čīzkeiku vai biezpiena kūku ar Selgas cepumiem, man paliek bēdīgi. Un nav jau svarīgi, vai tas čīzkeiks ir ar zemenēm vai citroniem, vai biezpiena kūka ir kantaina vai mājiņu fromā - svarīgi ir tā vienveidība. Es ļoti cerēju, ka papētot blogus es atradīšu kaut-ko unikālu, kaut-ko, ko gatavo kādā konkrētā ģimenē jau gadiem vai atkal ir kāds jaunatklājums, bet tā nenotiek. Vel bēdīgāk man paliek, kad redzu bildes. Es atvainojos, bet tā cūcība šķīvī, kad viss bagātīgi pārliets ar majonēzi vai kečupu un tu vairs nesaproti kāds ēdiens ir gatavots, tas ir pārāk. Kāda starpība, vai zem siera-majonēzes slāņa ir gaļa vai rīsi - jūs tāpat to neredzat! Un obligāti zem bildes vajag uzrakstīt kā ēdiens saucās. Prētējā gadījumā, es nekad nemūžam neuzminēšu ko tad bloga autors ir gatavojis.
Arī bilžu kvalitāte ir zem katras kritikas. Nu, draugi mīļie, tikai tāpēc, kad es protu salāpīt zeķi vai piešūt notrūkušo pogu, es neesmu šuvēja un nepiedāvāju savus pakalpojumus. Es protu saķemmēt matus un sapīt meitai bizes, bet tāpēc es nedēvēju sevi par frizieri! Kāpēc tad visi, kas paņem rokās fotoaparātu, uzskata sevi par fotogrāfiem? Daudzi teiks, ka nu tas blogs ir man pašam. es to rakstu priekš sevis un tā ir tāda virtuāla recepšu grāmata personīgai lietošanai. Nu tad varbūt vajadzētu to arī rakstīt priekš sevis, liedzot publisku pieeju un nelikt domu biedru grupās bildes? Kapēc lielo dibenu vai līkas kājas mēs cenšamies nomaskēt ar drēbēm, bet drausmīgas bildes izliekam kopējai apskatei?
Es speciāli, lai nevienu neaizvainotu, piemeklēju bildes tā, lai paraugos šausmīgi skaistās bildes nebūtu no Latvijas vietnēm. Bet ticiet man, Latvijas interneta vietnēs ir tik pat daudz šausmu! Pilni draugu albumiņi ir ar tādiem meistardarbiem šķīvī. Un visvairāk mani pārsteidz, ka zem tām ir pilns ar komentāriem "Ai, cik skaisti!" un "Ai, cik garšīgi!". Nu kā šitādas šausmas var nosaukt par skaistumu? Ja man kaut-ko šādu pasniegtu atnākot ciemos, es aizmuktu no tām viesībām un diez vai vēl kādreiz tur nāktu! Un visdarausmīgākie man škiet komentāri par siekalošanos pie datora! Man nu jau gadu kā vairs nav dzīvs mans mastifs. Viņa bīstamākais ierocis bija tieši slienas - tās tecēja, kad viņš redzēja ēdienu. Un kad paēda, tad purinājās tā, ka viss riņķī apkārt bija ar viņa slienām. Un tagad es to pašu bildi iedomājos - tajā ekrāna pusē sēž dāmīte ar lielām izbadējušām acīm skatās ekrānā, no mutes viņai tek, viss dators ir noslienāts un viņa raksta komēntārus spaidot nosiekalotās klaviatūras pogas! Nu drausmīgi taču, vai ne?
Vēlreiz gribu pieteikt, ka šo rakstu nevis lai aizvainotu kādu, noniecinātu vai pateiktu ko riebīgu, bet pievērstu uzmanību un, iespējams (naivi ceru), ka vismaz kādam tas liks pārvērtēt un piestrādāt pie saviem darbiem pirms tos publicēt. Mēs taču nepasniedzam viesiem ēdienu no netīriem šķīvjiem?! Un varu saderēt, ka pirms atnāk viesi katrs vismaz izslauka grīdas un piekopj māju! Tad kāpēc saviem bloga viesiem (blogs ir jūsu virtuāla mītne) daži piedāvā šīs šausmas!
Un tagad laipni lūgti uz mielastu! )))
